Pieredzes stāsti

Migrēna – slimība, kas māca dzīvot apzinātāk

Dagnija Millere-Balandīna

Tās nav tikai parastas galvassāpes” – šādu teikumu nereti nākas dzirdēt no cilvēkiem, kuri cieš no migrēnas un joprojām sabiedrībā nejūtas īsti saprasti un pieņemti. Lai gan migrēnas pacientu gadījumi ir ļoti dažādi, un arī medicīniski šī diagnoze vēl ir visnotaļ neskaidra, tas, ko mēs varam darīt jau šodien – nekautrēties un dalīties ar savu pieredzi, tādējādi atbalstot viens otru, paplašinot savu apziņas lauku un vairojot sapratni un empātiju migrēniķu un viņu līdzcilvēku starpā.

 

Jutīgās smadzenes

Spēcīgai emocionalitātei ir savi plusi un arī mīnusi. Jā – emocionāls un jūtīgs cilvēks dzīvi pieredz krāšņi un izteiksmīgi, izpausmes ir gana spilgtas un ekspresīvas, taču tajā pašā laikā dažnedažādi, pat nelieli un ikdienišķi pārdzīvojumi organismā notiekošos procesus mēdz izsist no līdzsvara – kā psiholoģiski, tā arī fizioloģiski. Migrēna, kas ir neiroloģiska slimība un izpaužas ar ļoti spēcīgām, pulsējošām un lēkmjveidīgām galvassāpēm, parasti vienā galvas pusē, lielākoties nāk komplektā arī ar sliktu dūšu, vemšanu, nepatiku pret gaismu, trokšņiem, smaržām un citiem kairinātājiem, turklāt katra, pat visniecīgākā fiziskā kustība, sāpes tikai pastiprina.

Migrēniķiem vērojama ģenētiska nosliece uz pārlieku jutīgu nervu sistēmu, šo slimību aktivizē ģenētiski noteikta gēnu kombinācija, tādējādi migrēnas pacientiem neatliek nekas cits, kā soli pa solim no jauna iepazīt savu organismu un tā reakcijas uz dažādiem iekšējās un ārējās vides faktoriem, lai dzīves laikā (jo migrēna visbiežāk tomēr ir hroniska) sevi pēc iespējas vairāk pasaudzētu. Un šo – nebūt ne vienkāršo ceļu – esmu uzsākusi arī es, Dagnija.

 

Iepazīt sevi no jauna

Lai gan gandrīz katram septītajam cilvēkam uz pasaules ir migrēna, tikai neliela daļa no viņiem dodas pie ārsta un precizē savu diagnozi (it sevišķi pie mums Latvijā), reizēm pat baidās atklāties līdzcilvēkiem, jo ir piedzīvojuši gadījumus, kad darbā vai paziņu lokā saņēmuši visai neiecietīgu attieksmi, pat daļu neticības. Tāpēc migrēnas skartie diemžēl labāk izvēlas norobežoties un ciest vienatnē, kas ir visai grūti un vientulīgi. Arī es savulaik esmu gājusi cauri šādam posmam. Lai gan migrēna man ir kopš bērnības – un nu jau pazīstu šo slimību gandrīz divdesmit gadus – līdz šim smagāko periodu piedzīvoju pirms apmēram astoņiem gadiem, kad divu gadu garumā gandrīz katru dienu cietu no spēcīgām saspringuma galvassāpēm, kas salīdzinoši bieži rezultējās arī migrēnas lēkmēs. Lai ar savu problēmu neapgrūtinātu apkārtējos un attaisnotu priekšniecības uz mani liktās cerības, centos izlikties, ka man nekas nekaiš un lietoju daudz pretsāpju medikamentus, tā iedzīvojoties vēl papildus arī atsitiena jeb medikamentu atkarīgās galvassāpēs. Nebeidzamā sāpju ikdiena mani iedzina spēku izsīkumā, līdz sapratu – kaut kas ir jāmaina. Tā vairs nevar turpināties! Un sāku pārskatīt savu dzīvi...

Pārslodzes rezultātā mēdz rasties īssavienojumi

Katrs pacienta gadījums ir individuāls un ļoti atšķirīgs, it sevišķi migrēniķu vidū. Man, piemēram, ir migrēna bez auras (šīs slimības vizuālā aura – īslaicīgi redzes traucējumi (plankumi, zigzagi, miglošanās redzes laukā), kas signalizē par migrēnas lēkmes tuvošanos), tāpēc priekšvēstnešus par to, ka tuvojas lēkme, notvert ir visai grūti. Reizēm migrēna mijas arī ar saspringuma galvassāpēm, kas paredz vēl lielāku ieklausīšanos savā ķermenī, lai spētu saprast, kā konkrētajā brīdī rīkoties. Diagnozi, vadoties pēc simptomātikas apraksta un izslēdzot citus varbūtējos galvassāpju cēloņus, pusaudžu gados man uzstādīja neirologs, un nevienam citam ģimenē šādas slimības nav. Atgriežoties pie dzīves pārskatīšanas – jā, vienam hormonālās svārstības, ārējās vides kairinātāji, pārlieku intensīvs un hronisks stress,

 

emocionāla pārslodze, kaitīgie ieradumi, noteikti pārtikas produkti, nepilnvērtīgs miegs, savu sirdslietu un patieso vēlmju noliegšana, perfekcionisms un pārspīlēta atbildības sajūta izpaudīsies ar citiem simptomiem, iespējams, pat slimībām, bet tiem, kuriem ir ģenētiska nosliece uz migrēnu, visi šie aspekti var kalpot kā migrēnas lēkmju aktivizatori; arī manā gadījumā nervu sistēma sāka signalizēt – Error, Error, Error (no angļu val. – kļūda). Sapratu, ka jau ilgāku laiku daru sev pāri – strādāju tādas slodzes darbu, kas nav man piemērots. Radošajām izpausmēm, kas bagātina manu dvēseli un ir nepieciešamas kā svaigs gaiss, vairs neatlika laika, jo biju pārslogota. Katru dienu jutos vainīga un šaustīju sevi par to, ka lieku apkārtējiem sevī vilties – priekšniecībai, tuviniekiem, draugiem, kolēģiem. Pats galvenais – vainoju un noniecināju pati sevi. 

Tad beidzot nāca atskārsme, ka nepamatoti biju likusi vienādības zīmi starp rūpēm par sevi un egoismu. Nē! Tas, ka cilvēks nodarbojas ar to, kas viņam sagādā prieku (pat, ja saņem mazāku atalgojumu) un pievēršas sev, savai iekšējai pasaulei, ļauj sev atpūsties un uzsmeļ spēkus veidā, kas tieši viņam ir visatbilstošākais, patiesībā ir stāsts par sevis pieņemšanu un iemīlēšanu, nevis egoismu. Nonākot pie šīs atziņas, es beidzot sāku sevi atkal no jauna iepazīt. Sāku apzināties, ka man nav jāattaisno citu gaidas, bet gan jāveido dzīve pēc savām interesēm, spējām un varēšanas. Protams, ar prātu to saprast ir viegli, taču mainīt savu uztveri un dzīvi tīri praktiskā veidā ir daudz grūtāk. Taču es biju gatava uzsākt šo ceļu, jo tādu sāpju pielietu dzīvi vairs nevēlējos. Un – tā vietā, lai pie savām sāpēm vainotu visus apkārtējos un pasauli kopumā, kā arī gaidītu kādu brīnumtabletīti – es sāku paskatīties uz sevi no malas, jautājot – kur gan esmu nogājusi no ceļa un zaudējusi līdzsvaru? Kur esmu sākusi dzīvot pret sevi? Un kā es to varētu mainīt? Jo viss jau patiesībā sākas no mums pašiem.

Migrēna – mans lielais skolotājs

Ejot cauri šiem iekšējās transformācijas procesiem, nonācu līdz secinājumam, ka ikviena slimība ir kā labs skolotājs. Nevis ienaidnieks, kurš ar visām varītēm jāiznīcina, bet gan labs draugs, kurš par tevi uztraucas un saka patiesību tieši acīs. Mums tikai jābūt godīgiem pret sevi un jāpaanalizē – ko konkrētā slimība vēlas mums pateikt?! Ja bērnībā apmēram vienu reizi mēnesī migrēna man signalizēja par pārāk spēcīgiem iekšējiem pārdzīvojumiem un nespēju tikt galā ar kādiem noteiktiem kairinātājiem, tad tagad, pieaugušā vecumā, kad divu gadu laikā gandrīz katru dienu cietu no sāpēm, migrēna visai drastiskā veidā centās mani apstādināt, paziņojot, ka tā dzīvot, darot tik ļoti sev pāri, vairs nevar! Un tā vietā, lai turpinātu ciest, es sāku savu meklējumu ceļu. Jo, lai pašsajūta uzlabotos, ir kaut kas jāmaina. Neko nemainot, organisms turpinās reaģēt tieši tāpat, kā iepriekš. Ja ģenētisko noslieci mainīt diemžēl nav iespējams, tad vismaz slimības daļēja ierobežošana – gan sāpju dinamikas, gan lēkmju biežuma un ilguma ziņā, tā uzlabojot savu dzīves kvalitāti – gan ir mūsu spēkos. Ir vērts ieklausīties savā ķermenī un dot tam iespēju.

Tā kā pēc savas dabas esmu ļoti jūtīga un emocionāla būtne, kas visu ņem ļoti pie sirds, vislabākos rezultātus man deva darbs ar sevi un savu emocionālo pasauli, fiziskā ķermeņa reakciju iepazīšana, kā arī dzīvesveida, attieksmes un darba maiņa. Ar pilnu pārliecību nododoties šīm pārmaiņām, manas lēkmes jau pavisam drīz kļuva retākas un ar mazāku intensitāti, tādējādi arī medikamentu patēriņš – ievērojami mazāks. Rezultāti iedvesmoja, jo tas nozīmēja, ka dodos pareizajā virzienā. Jā, lēkmes nav pazudušas pavisam, taču esmu gandarīta par to, ka sāpes vairs neciešu katru dienu un ka turpinu mācīties dzīvot saskaņā ar sevi. Manā gadījumā palīdzēja arī vizītes pie osteopāta, statiskās slodzes mazināšana (piemēram, strādājot pie datora), ārstnieciskā vingrošana, zemūdens masāža, joprojām labus rezultātus sniedz Baha ziedu terapija, migrēnas dienasgrāmatas rakstīšana, aerobā slodze – regulāras, garas pastaigas, protams, arī rūpes par vispārējo veselības stāvokli – profilaktiskās pārbaudes pie mediķiem, veselīgs dzīvesveids, kvalitatīva ūdens un pilnvērtīga uztura lietošana ikdienā. Vairākus gadus papildu problēmas radīja arī gudrības zobu ieaugšana žoklī, ar ko es, saņemot lielu drosmi, pateicoties zobu ķirurgam, beidzot veiksmīgi tiku galā. Jā, arī šādas nianses spēj izsist organismu no līdzsvara.

Jebkurā gadījumā – ciešot no jebkāda veida galvassāpēm, vispirms ir jāvēršas pie sava ģimenes ārsta vai galvassāpju speciālista. Ir ļoti būtiski izslēgt arī daudz nopietnākas patoloģijas un uzklausīt ārsta ieteikumus, migrēnas gadījumā izmēģinot arī speciāli piemeklētus recepšu medikamentus, akupunktūru un citas metodes. Tiem, kas cieš no hroniskas migrēnas, šobrīd pieejamas arī neirostimulācijas ierīces un onabotulīna toksīna injekcijas. Taču ilgtermiņa rezultāti būs vērojami tad, ja arī pats pacients nopietni pievērsīsies darbam ar sevi – iepazīs sava ķermeņa reakcijas, paskatīsies uz sevi un savu dzīvi no malas, izdarot secinājumus, veicot izmaiņas un mēģinot atrast prieka avotus savā dzīvē. Protams, ne vienmēr šis ceļš ir viegls, vienkāršs un ātrs, taču ir jāmēģina. Tāpat iesaku katram atrast savu iedvesmas avotu, kas neļaus apstāties pie pirmajām (arī otrajām un trešajām) grūtībām!

„Migrēna. Izlaušanās” - grāmata, kuru izlasot, migrēnas pacients beidzot jūtas saprasts

Ļoti ceru, ka daudziem, kuri uz savas ādas izbauda migrēnas neaprakstāmi spēcīgos apskāvienus, par vienu no iedvesmas avotiem, kas sniegs ticību saviem spēkiem, kļūs pavisam nesen izdotā grāmata „Migrēna. Izlaušanās”. Esmu šīs grāmatas latviskā izdevuma idejas autore, un, sadarbībā ar izdevniecību „BaibaBooks” – grāmata atrodama arī lielākajās grāmatnīcās Latvijā un „Vivendi Galvassāpju centrā”. Kā tas viss sākās? Pirms pāris gadiem, atrodot un izlasot Igaunijā dzimušās kanādietes Maijas Sepas (Maia Sepp) oriģināldarbu – „Migrain Mafia” (kas ir nevis medicīniska rakstura tekstuālais materiāls vai praktisku padomu apkopojums, bet gan atraktīvā valodā, pat ar mazu humora devu, sarakstīts romāns par kādu trīsdesmitgadnieci, kura jau kopš agras bērnības cieš no hroniskas migrēnas) – biju pārsteigta, cik precīzi, reālistiski un neizskaistināti autore ataino visu to, kam fiziski un emocionāli iet cauri cilvēks, kura dzīvē būtiskas korekcijas ievieš šī slimība. Daudz kur atpazinu arī sevi un savu pieredzi. Izrādās, arī grāmatas autore jau kopš pavisam agrīna vecuma piedzīvo mokošas migrēnas lēkmes. Personīgi es, lasot un pāršķirot grāmatas pēdējo lapaspusi, ne vien guvu gandarījumu par aizraujošā valodā sarakstītu daiļliteratūras darbu, bet beidzot jutos tā pa īstam saprasta un sāku apzināties, ka ar šo problēmu neesmu viena.

Grāmata ir patiešām iedvesmojoša, izklaidējoša un izglītojoša – ar mērķi atmaskot tik daudz kur vēl valdošo mītu, ka migrēna ir vien iedomāta slimība jeb kaprīze. Tieši tāpēc ir domāta ne tikai migrēniķiem, galvassāpju un citu hronisku slimību pacientiem (jo psiholoģiskie faktori šajos gadījumos ir ļoti līdzīgi), bet arī viņu tuviniekiem, draugiem, paziņām, darba kolēģiem un priekšniekiem.

Vērtīgi, ka arī neiroloģe, galvassāpju ārste Daina Jēgere un citi sāpju speciālisti Latvijā morāli atbalsta šīs grāmatas esamību, atzīst to par noderīgu un iesaka saviem pacientiem. Nereti tā ir neinformētība, kas rada plaisu starp migrēniķiem un tiem, kuriem nekad nav bijusi pat vajadzība interesēties, kas īsti ir šī slimība. Tieši nezināšana mēdz pārvērsties neiecietībā un neizpratnē, tāpēc mūsu uzdevums ir būt atklātiem – gan pret sevi, rūpējoties par savu emocionālo un fizisko veselību, gan pret apkārtējiem, neklusējot un neizvairoties runāt par savu pieredzi un grūtībām dzīves ceļā.